Liekas, ka nebūtu īpaši jāskaidro, ka ar inflācijas bubuli tagad biedē ne tikai bērnus, bet arī nopietnus pieaugušos cilvēkus, kuri ikdienā sevišķi neinteresējas, kas tas tāda ir un ko šī inflācija „pa ziemu ēd”...
Raugi , vieni raksta tā, ka inflācija ir „cenu līmeņa pieaugums noteiktā laika periodā, parasti gada laikā. Tās galvenie cēloņi ir pieprasījuma pieaugums vai piedāvājuma samazinājums.” (Ekonomikas un finanšu vārdnīca, Norden AB, 158.lpp.). Citi zinātāji skaidro, ka inflācija ir „vispārēja cenu paaugstināšanās un naudas vienības pirktspējas samazināšanās. Inflācijas iemesls var būt valsts cenšanās samazināt budžeta deficītu, veicot naudas emisiju, kā arī nepietiekams pieprasījuma nodrošinājums ar precēm un citi iemesli.”(Ekonomikas skaidrojošā vārdnīca, Zinātne, 2000, 187.lpp.).
Ko tad par šo parādību mācīja padomju laikos, mūsu paaudzei? „Inflācija – papīrnaudas vērtības samazināšanās tāpēc, ka tā laista apgrozībā lielākos apmēros nekā vajadzīgs preču apgrozībai; reizē ar to palielinās preču cenas un krītas reālā darba alga; kredīta inflācija – banku kredīta pārmērīga paplašināšanās.” (Svešvārdu vārdnīca, „Liesma,”1978, 315. lpp.)
Kam liekas, ka šis formulējums ņemts no padomju laika politekonomijas mācību grāmatas, tāpēc tam nevar ticēt, tam dosim vēl citu: „inflācija- latīņu- „uzpūšanās,” naudas vērtības krišanās process, kas izpaužas kā vispārēja, nemitīga cenu paaugstināšanās. Vācija otrā pasaules kara laikā nonāca pie tik saspringtas inflācijas, ka pēc kara nauda savas maiņas līdzekļa funkcijas gandrīz pilnīgi zaudēja”(Der Brockhaus, Leipzig-Manheim, 1998, 15 sējumos, 6., 411.lpp.) Vēl kāda cita šīs zemes zinātnieku atzinums par šo parādību - inflācija –„ar naudas vērtības pazemināšanos un cenu paaugstināšanos saistīta, ievērojama naudas apgrozījuma palielināšanās, attiecībā pret ražošanu.” (DUDEN, Deutsches universal Woerterbuch, Manheim, 1996, 762. lpp.) Mūsuprāt, viena no precīzākām un skaidrākām definīcijām ir-„inflācija ekonomikā, ir kopējā cenu līmeņa celšanās. Tur ir daudz cēloņu. Īpaši minama izmaksu dzītā inflācija, kuras spilgtākais piemērs ir 1974. gada spējais inflācijas kāpums, sakarā ar globālo naftas cenu celšanos, kas sadārdzināja ražošanu, un pieprasījuma vilktā inflācija, kas rodas, kad kopējais pieprasījums pārsniedz piedāvājumu.” (Ideju vārdnīca, Zvaigzne ABC,-Helicon Publishing Ltd 1994, 220. lpp.)
Un vēl pēdējais piemērs. „Inflacionisti- Amerikā nosaukti papīrnaudas neierobežotas izlaišanas piekritēji, no kā viņi sagaida preču cenu paaugstināšanos, parādu nastas atvieglošanos un ražošanas paplašināšanos.”(Meners Konversations Lexikon, Leipzig und Wien, 1896. 9, 233. lpp.)
Kā mēs no daudzajiem piemēriem redzam, tad visi speciālisti kā viens, inflāciju saista ar piedāvājuma un pieprasījuma attiecībām. Daži mūsu eksperti apstrīd šo atzinumu un uzsver, ka inflāciju izraisa ārējās tirdzniecības negatīvais saldo. Var atzīt, ka ekonomikā vienmēr var atrast kādu tālu, pastarpinātu sakarību, starp visiem ražošanas un maiņas procesiem. Tomēr mūsu gadījumā, ja vēlamies panākt skaidrību, nepieciešams pieturēties pie vienotas definīcijas, ko lieto vairākums. Ja mēs vienotos, piemēram, ka „inflācija ir – gājputnu atlidošana,” tad varētu rakstīt un priecāties, ka atlidojuši pirmie pavasara putni –zvirbuļi...
Lai nu paliek citi iemesli, bet aplūkojam pieprasījumu un piedāvājumu. Tās ir galvenais inflācijas darbības lauciņš. Kamdēļ mums zināt, piemēram, ka lidaparāta BOING cenas pieaug, sakarā ar alumīnija cenu pieaugumu...Mūs interesē patēriņa priekšmeti: maize, gaļa, piens, cukurs, apģērbi apavi, grāmatas, burtnīcas, zīmuļi...
Visi šie produkti ir deficīti tikai kara laikā un pēckara gados. Pie tagadējā ražošanas potenciāla, ar šiem produktiem var tirgu pārpludināt pāris gadu laikā...Atceramies, ka tūlīt pēc kara mēs maksājām par vienu ķieģelīti maizes 17 rubļus, vai izlikām vairākus rubļus par vienu burtnīcu vai zīmuli. Par ziepēm varēja laukos, līdz pat 1947. gadam tikai sapņot, pat ja nauda bija. Un tad, kad ziepes parādījās veikalā, rinda izlauza veikalu durvis, no pircēju masas spiediena. Toreiz bija, un tagad arī, tikai tajā gadījumā jāizdod kaudzi naudas, par vienu preces vienību, ja šīs preces tirgū katastrofāli trūkst, bet rūpniecība nav iešūpojusies un attiecīgo preču ražošana atpaliek no pieprasījuma. Piemēram, pirmā pasaules kara rezultātā izpostītajā Vācijā, 1923. gada novembrī inflācijas rezultātā, viena zelta marka maksāja miljardu (biljonu) papīra markas.
Bet mūsdienās, kuru preču grupu tagad rūpniecība vai lauksaimniecība nevar, nespēj saražot?
Dzirdu jau iebildumus- naftas cenas ceļas, degviela paliek dārgāka, labības sēja paliek līdz ar to dārgāka, labības novākšana dārgāka, miltu pārstrāde makaronos vai maizē kļūst dārgāka, lūk, tāpēc maize tagad maksā, kā teiktu Premjers -tik cik tā maksā.... Atļaujiet visu apšaubīt, kaut vai tāpēc, ka minētās izejvielas pašas par sevi, to ieguve nekļūst dārgāka. Pasaules varenie vienkārši nospriež - nu ko- pacelsim naftai cenas, piebremzēsim ieguvi. Un ķēdīte aiziet...Bet mums aršana, sēšana, pļaušana, kulšana, malšana un cepšana arī kļūst dārgāka.
Piemēram, Krievijā vairumtirdzniecības cena naftai 2006. gada beigās pazeminājās par 10%, bet mazumcenas pazeminājās tikai par 0,4%, un drīz vien atkal „līda” augšup. Ir kāds paradokss - sākot ar 2002. gadu, motoru degvielu cenu pieauguma dinamika Rietumvalstīs ir 10-15 reižu zemāka, nekā Krievijā, pasaules lielākajā energonesēju tirgotāja zemē. Šodien Krievija jau sadūrusies ar absurdu, ka Krievijas aviokompānijām lētāk uzpildīt degvielu Varšavā vai Prāgā, bet kuģiem uztankoties lētāk iznāk Tallinā vai Rīgā. Nav noslēpums, ka dabīgo monopolistu produkcijas cenas Krievijā nosaka vienošanās starp tarifu regulētājiem un monopolistu augstākajiem vadītājiem (menedžeriem). Šo menedžeru gada ienākumi ir ceturtajā vietā pasaulē, aiz Sauda Arābijas, Apvienotiem Arābu Emiratiem un Honkongu, apsteidzot ASV un vadošās Eiropas valstis. Tur, šo menedžeru naudas makos, notiek tā „inflācija,”kas atstāj graujošu iespaidu uz Latvijas ekonomiku, jo mēs diemžēl esam atkarīgi no Krievijas degvielas mucām.
Bet kas notiek ar naftas ieguvi... Interesantas lietas notiek Groznijas Vecajās Ieguvēs. Pirmais urbums tur bija izdarīts XIX gadsimta beigās.Uz pagājušā gadsimta vidu bija izpumpēts 100 miljonu tonnas naftas, pēc tam ieguve skaitījās izsmelta. Bet 50 gadu vēlāk tā „pamodās,” krājumi atjaunojās, turklāt ar kolosāliem tempiem. Nafta paceļas no dzīlēm, pie Groznijas iedzīvotāji smeļ jēlnaftu ar spaiņiem no akām. Ģeologi, apmeklējuši Čečeniju, brīdina: „Tur nav tālu no ekoloģiskās katastrofas. Kad nafta izsūksies virspusē, pilsēta tanī vienkārši noslīks. Vai arī izcelsies grandiozs ugunsgrēks.”
Agrāk uzskatīja, ka nafta veidojas bioloģiski, no augu atliekām. „Dabu nevar ierobežot, nafta var veidoties gan tādā (bioloģiskā) gan tādā (minerālā) veidā,”- pārliecināts akadēmiķis A.Dmitrijevskis. Un es neņemtos apgalvot, ka minerālā teorija garantē mums bezbēdīgu eksistenci: smel naftu kā boršču no katliņa, vēl uzvārīsim!” Krievijas zinātnieks Vadims Skarjatins piedāvā mainīt ieguves stratēģiju uz zinātnisku aprēķinu pamata: samazināt jēlnaftas izsūknēšanu, ņemot vērā pieplūdi, uz laiku iekonservēt ieguves. Tad Zeme uzdāvinās ievērojami vairāk savu „melno zeltu.”
Degvielas cenu svārstības iedarbojas uz mūsu reģiona labklājības valstīm, tāpat kā uz mums. Taču tur neļauj inflācijai trakot. Miera laika apstākļos, kad ražošanas gigantiskais potenciāls netiek pilnībā izmantots, tirgus ar precēm ir pārpildīts, bet cenas katru dienu noziedzīgi tiek paceltas galvenokārt alkatības dēļ...Visiem uzņēmējiem gribas aizvien lielāku peļņu.... Mēs varētu runāt par inflāciju Latvijā , ja plaukti būtu tukši, kā tas bija pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, kad iegāji veikalos, izbrīnījies - kā tikai tur nebija: gaļas nebija, sviests un šņabis nebija vai bija vēlāk, uz taloniem...Arī pie tā, ka bankas gandrīz par varītēm grūž mums pretīm kredītu - tikai nāc tikai un ņem...Lai arī būtu, ka atauta tikusi pie aizņemtas naudas. Bet patēriņa preču tirgus taču ir piesātināts, tas nav izpirkts, tas nav iztukšots...Tai pašā laikā - lielākais vairums Latvijas iedzīvotāju dzīvo nabadzībā un zem nabadzības līmeņa. Tam nav objektīva attaisnojuma.
Tātad, tagad kādam ir izdevīgi laist šo inflācijas bubuli, lai grābtu nereālu peļņu. Vai ir vēl kādi citi iemesli. Bet tur savs vārds sakāms valdībai...Varbūt Latvijai jāiet Zimbabves „attīstības ceļu,” jādibina cenu policiju un jāpieņem likumus par cenu ierobežošanu? Mums ar Āfrikas valstīm taču ir daudz kopīga...Kam šis apgalvojums ir nesaprotams, varu paskaidrot sīkāk atsevišķi...Arī par to, kāpēc Latvijā tik daudz raud par inflāciju...
22.01.08
